Nākamajā dienā mēs taisījāmies uz Fansipana kalnu (Phan Xi Păng), bet visu nakti lija lietus, un, piecēlušies pulksten 4 no rīta, mēs pārdomājām, nospriežot, ka tur viss ir izmircis, un vienas dienas laikā, kā bijām plānojuši, uzkāpt mums nesanāks. Tāpēc mēs iegāzāmies atpakaļ gultās, lai no rīta izdomātu kaut ko interesantu.
Kā tāds mums šķita plāns noīrēt motobaikus un pabraukāties pa apkārtni, jo blakus, kā runāja, esot ūdenskritums un alas. Motobaiku īre maksāja 5 bakšus par gabalu dienā, benzīns - nedaudz vairāk par dolāru litrā, bet pilna bāka - 4 litri. Kad es pajautāju, līdz cikiem motobaiks jāatdod, izdzirdēju, ka līdz 18iem. Kāpēc, nepajautāju, un šis fakts izraisīja bažas.
Likumsakarīgs jautājums no lasītājiem - kāpēc mēs nebraucām ar ričukiem? Nezinu. Personīgi man ir interesanti izmēģināt dažādas lietas, un, tā kā mēs piecēlāmies pavēlu, un ar velosipēdu līdz tumsai paspētu aizbraukt netālu, es nebiju pret motobaikiem, bet drīzāk pat par.
Starp citu, šajā ierakstā es fotogrāfijām neizmantošu nekādus efektus, bet man būtu interesanti dzirdēt atsauksmes par iepriekšējiem - vai ir vērts turpināt, vai labāk publicēt kā ir.
Motobaiki
Motobaiki tika glabāti uz mazas viesnīcas terases. Kad mēs ievācāmies, apjautājāmies par ričukiem, vai tos var iestiept numuriņā. Varot gan, mums pateica, bet nevajag - jo motobaiki taču stāv ārpus numuriņa, un nekas. "Cik maksā ričuks",- paprasīja Ņa, - "mans motobaiks maksā 1200 dolāru un stāv uz terases". Viņa palika gandrīz bez atbildes, jo Intars bija pret tādām runām, turklāt mans ričuks tomēr maksā mazāk par 1200 dolāriem. Beigās mēs vienkārši saslēdzām ričukus kopā ar slēdzeni un tā arī atstājām. Man ričukiem ir signalizācija no dealextreme, bet Latvijā es nepaspēju nopirkt bateriju, un Sapā ar 9 voltu "krona" tipa baterijām ir švaki - ir tikai cinka, nevis sārma, un arī tās pašas ar beigušos termiņu.
Ķiveres izsniedza komplektā ar motobaiku
Ņa man skaidro, kā apieties ar skūteri
Jāsaka, ka uz mopēda es līdz tam biju sēdējis divas reizes mūžā, un tas bija pirms 10 un vairāk gadiem. Tā kā es pieprasīju sev automātisko. Anna vispār negribēja braukt pie stūres, tāpēc viņi ar Intaru paņēma vienu uz diviem. Viņiem tika pusautomātiskais, kur nav sajūga, bet pārnesumi tikai jāpārslēdz ar kāju. Man toties bija pilnīga lafa - tik gāzē un baudi.
Jāpiebilst, ka nekādas tiesības neviens parādīt neprasīja. Ņa acīmredzami saprata, ka uz pašgājējas taburetes sēžos pirmo reizi mūžā, taču viņa par to nekreņķējās, vienīgi izveda motobaiku uz ceļa, lai es izbraucot nesaskrāpētu blakus esošos. Īpaši piekasīgie pavaicās par drošības naudu. Tādas nebija, bet visticamāk tāpēc, ka motobaikus mēs ņēmām viesnīcā, bet, ievācoties viesnīcā, Vjetnamā obligāti jāatstāj pase, izņēmumu nav (ja nu vienīgi samaksāt kukuli, bet mums to nevajadzēja, mēs nemēģinājām).
Atkal ainavas
Šeit mēs iebraucām apskatīties, kā onkulis smalcina akmeni šķembās ar drupinātāju
Motobaiki un šķembas
Vietējie pienāca, blenza, kamēr mēs neaizbraucām. Ar žestiem kaut ko rādīja, bet saruna īsti nesanāca. Pašā Sapā angļu valodu šā tā zina daudzi, bet zemnieki ap to, protams, ne visai.
Skaisti gan tur ir
Tikai migla traucē
Ūdenskritums "Sudraba"
Nezinu, kas tas tāds
Ūdenskrituma apraksts
Uz informatīvajām zīmēm ir pārsteidzoši laba angļu valoda un Vjetnamai neraksturīga akurātība, acīmredzot tāpēc, ka sponsors ir aviokompānija.
Arī akmeņus iegūst, visticamāk
Ieklīdu fermā
Lūk, jums arī govs tuvplānā
Kāposti aug
Suns ēd atkritumus
Kad biju apskatījis ūdenskritumu, netīšām pazaudēju ceļabiedrus un atgriezos pilsētā. Toties pavizinājos, paskatījos, ar ko tā dzīvo. Ja pabrauc nost no centra, ir daudz ēdnīcu un bodīšu, domāju, ka paredzētu vietējiem, un tāpēc lētākas nekā centrā. Vispār ne tikai Sapā, bet arī visur Vjetnamā gar ceļiem visi tirgojas ar visu ko, darot to visai neformāli.
Netālu no Sapas centra
Labs šikas vjetnamiešu mājas (precīzāk, viesnīcas) paraugs
Spēlē kaut ko ar hieroglifiem un pārdod apavus
Mobilo telefonu tirdzniecība, blakus esošais suns nevienu nemulsina
Mazgā žeņšeņu?
Būvē
Tipiska bode-būda, uz striķīšiem karājas šampūns un ziepes, blakus stāv gāzētie dzērieni un uzkodas
Pārdod vistas, kā parasti
Mašīna
Kā es jau teicu, automašīnu importa nodevas ir 50-150%, vecajām turklāt ir augstākas, bet dzīves līmenis nav augsts, tāpēc mašīnu aizvien ir maz. Bet tās lielākoties ir diezgan jaunas, jo Vjetnama kopš ekonomikas liberalizācijas 1986. gadā ir sākusi ļoti strauji attīstīties, un pēdējos gados tas ir stipri izpaudies. Turklāt ekonomika ir sociāli orientēta, un nabadzība ir stipri samazinājusies (to cilvēku skaits, kas dzīvo ar mazāk nekā dolāru dienā). Dalot zemi un investīcijās tiek izmantota egalitāra politika, tas ir, vienādošana. Interesanti vilkt paralēles ar Norvēģiju un Zviedriju, jo arī Vjetnama ir diezgan liela naftas eksportētāja, bet pie egalitārisma ir nonākusi no sociālisma puses, kamēr skandināvi - no kapitālisma puses.
Tīra grāvi
Kā tāds mums šķita plāns noīrēt motobaikus un pabraukāties pa apkārtni, jo blakus, kā runāja, esot ūdenskritums un alas. Motobaiku īre maksāja 5 bakšus par gabalu dienā, benzīns - nedaudz vairāk par dolāru litrā, bet pilna bāka - 4 litri. Kad es pajautāju, līdz cikiem motobaiks jāatdod, izdzirdēju, ka līdz 18iem. Kāpēc, nepajautāju, un šis fakts izraisīja bažas.
Likumsakarīgs jautājums no lasītājiem - kāpēc mēs nebraucām ar ričukiem? Nezinu. Personīgi man ir interesanti izmēģināt dažādas lietas, un, tā kā mēs piecēlāmies pavēlu, un ar velosipēdu līdz tumsai paspētu aizbraukt netālu, es nebiju pret motobaikiem, bet drīzāk pat par.
Starp citu, šajā ierakstā es fotogrāfijām neizmantošu nekādus efektus, bet man būtu interesanti dzirdēt atsauksmes par iepriekšējiem - vai ir vērts turpināt, vai labāk publicēt kā ir.
Motobaiki
Motobaiki tika glabāti uz mazas viesnīcas terases. Kad mēs ievācāmies, apjautājāmies par ričukiem, vai tos var iestiept numuriņā. Varot gan, mums pateica, bet nevajag - jo motobaiki taču stāv ārpus numuriņa, un nekas. "Cik maksā ričuks",- paprasīja Ņa, - "mans motobaiks maksā 1200 dolāru un stāv uz terases". Viņa palika gandrīz bez atbildes, jo Intars bija pret tādām runām, turklāt mans ričuks tomēr maksā mazāk par 1200 dolāriem. Beigās mēs vienkārši saslēdzām ričukus kopā ar slēdzeni un tā arī atstājām. Man ričukiem ir signalizācija no dealextreme, bet Latvijā es nepaspēju nopirkt bateriju, un Sapā ar 9 voltu "krona" tipa baterijām ir švaki - ir tikai cinka, nevis sārma, un arī tās pašas ar beigušos termiņu.
Ķiveres izsniedza komplektā ar motobaiku
Ņa man skaidro, kā apieties ar skūteri
Jāsaka, ka uz mopēda es līdz tam biju sēdējis divas reizes mūžā, un tas bija pirms 10 un vairāk gadiem. Tā kā es pieprasīju sev automātisko. Anna vispār negribēja braukt pie stūres, tāpēc viņi ar Intaru paņēma vienu uz diviem. Viņiem tika pusautomātiskais, kur nav sajūga, bet pārnesumi tikai jāpārslēdz ar kāju. Man toties bija pilnīga lafa - tik gāzē un baudi.
Jāpiebilst, ka nekādas tiesības neviens parādīt neprasīja. Ņa acīmredzami saprata, ka uz pašgājējas taburetes sēžos pirmo reizi mūžā, taču viņa par to nekreņķējās, vienīgi izveda motobaiku uz ceļa, lai es izbraucot nesaskrāpētu blakus esošos. Īpaši piekasīgie pavaicās par drošības naudu. Tādas nebija, bet visticamāk tāpēc, ka motobaikus mēs ņēmām viesnīcā, bet, ievācoties viesnīcā, Vjetnamā obligāti jāatstāj pase, izņēmumu nav (ja nu vienīgi samaksāt kukuli, bet mums to nevajadzēja, mēs nemēģinājām).
Atkal ainavas
Šeit mēs iebraucām apskatīties, kā onkulis smalcina akmeni šķembās ar drupinātāju
Motobaiki un šķembas
Vietējie pienāca, blenza, kamēr mēs neaizbraucām. Ar žestiem kaut ko rādīja, bet saruna īsti nesanāca. Pašā Sapā angļu valodu šā tā zina daudzi, bet zemnieki ap to, protams, ne visai.
Skaisti gan tur ir
Tikai migla traucē
Ūdenskritums "Sudraba"
Nezinu, kas tas tāds
Ūdenskrituma apraksts
Uz informatīvajām zīmēm ir pārsteidzoši laba angļu valoda un Vjetnamai neraksturīga akurātība, acīmredzot tāpēc, ka sponsors ir aviokompānija.
Arī akmeņus iegūst, visticamāk
Ieklīdu fermā
Lūk, jums arī govs tuvplānā
Kāposti aug
Suns ēd atkritumus
Kad biju apskatījis ūdenskritumu, netīšām pazaudēju ceļabiedrus un atgriezos pilsētā. Toties pavizinājos, paskatījos, ar ko tā dzīvo. Ja pabrauc nost no centra, ir daudz ēdnīcu un bodīšu, domāju, ka paredzētu vietējiem, un tāpēc lētākas nekā centrā. Vispār ne tikai Sapā, bet arī visur Vjetnamā gar ceļiem visi tirgojas ar visu ko, darot to visai neformāli.
Netālu no Sapas centra
Labs šikas vjetnamiešu mājas (precīzāk, viesnīcas) paraugs
Spēlē kaut ko ar hieroglifiem un pārdod apavus
Mobilo telefonu tirdzniecība, blakus esošais suns nevienu nemulsina
Mazgā žeņšeņu?
Būvē
Tipiska bode-būda, uz striķīšiem karājas šampūns un ziepes, blakus stāv gāzētie dzērieni un uzkodas
Pārdod vistas, kā parasti
Mašīna
Kā es jau teicu, automašīnu importa nodevas ir 50-150%, vecajām turklāt ir augstākas, bet dzīves līmenis nav augsts, tāpēc mašīnu aizvien ir maz. Bet tās lielākoties ir diezgan jaunas, jo Vjetnama kopš ekonomikas liberalizācijas 1986. gadā ir sākusi ļoti strauji attīstīties, un pēdējos gados tas ir stipri izpaudies. Turklāt ekonomika ir sociāli orientēta, un nabadzība ir stipri samazinājusies (to cilvēku skaits, kas dzīvo ar mazāk nekā dolāru dienā). Dalot zemi un investīcijās tiek izmantota egalitāra politika, tas ir, vienādošana. Interesanti vilkt paralēles ar Norvēģiju un Zviedriju, jo arī Vjetnama ir diezgan liela naftas eksportētāja, bet pie egalitārisma ir nonākusi no sociālisma puses, kamēr skandināvi - no kapitālisma puses.
Tīra grāvi
Skolnieces
Pat pilsētas centrā reljefs iedvesmo
Šika viesnīca
Tirgū ar jūras veltēm viss ir labi
Tradicionāli jūras veltes Vjetnamā tiek izmantotas ļoti plaši - valsts stiepjas gar jūru, un apvidus ir kalnains, tas nozīmē, ka gaļu audzēt ir sarežģīti, bet ķert jūras iemītniekus ir iespējams.
Un ar dārzeņiem vēl labāk
Vjetnamiešu virtuve plaši izmanto dārzeņus, parasti tos pat ne īpaši vāra vai cep, vienkārši aplej ar verdošu ūdeni. Sausās garšvielas izmantot nav vajadzības, ja reiz ir svaigas.
Šo viesnīcu mēs sākumā meklējām labo atsauksmju dēļ, tai ir divi korpusi - jauns un modīgs un vecs, vienkāršāks
Skats no pilsētas
Bezdibeņa malā zēns spēlējas ar volānu
Es gan tur dzīvotu! (c) mans draugs panks
Atkal jūras veltes
Reklāmas stensils
Ja apskatās uz sludinājumu, kļūst skaidrs šis tas par vjetnamiešu valodu. Alfabēts ir latīņu, bet modificēts, ar diakritiskajām zīmēm, tās jūs varējāt redzēt manis minētajos pilsētu nosaukumos - Hà Nội, Lào Cai, Việt Nam. Zīmes ir vajadzīgas, jo vjetnamiešu valoda ir tonāla, kas eiropietim nozīmē mocības tās apgūšanā. Tāpēc, un vēl tāpēc, ka nav laika, es pat nemēģināju.
Tonis lingvistikā — skaņas augstuma izmantošana nozīmes atšķiršanai vārdu/morfēmu ietvaros. Tonis ir jāatšķir no intonācijas, tas ir, toņa augstuma izmaiņām salīdzinoši liela runas nogriežņa (izteikuma vai teikuma) garumā. Dažādas toņa vienības, kurām ir nozīmes atšķiršanas funkcija, var tikt sauktas par tonēmām (pēc analoģijas ar fonēmu).
Es nopirku kompleksās pusdienas par 5$, pirmais ēdiens - spring rolls
Rolli, tas ir, rīsu papīrā vai kāpostā ietīts pildījums no gaļas un dārzeņiem, bija labi un kraukšķīgi. Mērce centrā - asa un garšīga. Pēc tam vēl bija gaļa hotpleitā, zupa un pancake, kas pārbaudot izrādījās parasta plānā krievu pankūka vienā eksemplārā.
Svaigi spiesta sula ir izcakoti izrotāta, bet dārga, un kompleksajās pusdienās (set menu) neietilpst
Uz krēsliem - spilventiņi, turklāt piesieti
Ēdiens šajā restorānā neizraisīja īpašu sajūsmu, toties serviss bija uzdevumu augstumos (parasti tas drīzāk ir atslābināts, tāpat kā viss šeit).
Meitene lūdzās altārim pa kreisi no ledusskapja
Ar reliģiju Vjetnamā viss ir nedaudz saputrots. Valsts atļauj reliģijas brīvību, bet tikai dažām pamatreliģijām, kuru starpā ir, piemēram, katolicisms, islāms, budisms. Bet saskaņā ar tautskaiti, 80% cilvēku ir nereliģiozi. Šie cipari, visticamāk, ir paķerti no gaisa. Proti, es pieļauju, ka daudzi nav organizēti tās vai citas reliģijas piekritēji, bet tajā pašā laikā ļoti bieži ir sastopams tāds kā budisma un senču/ciltsmātes-dievietes/garu utt. pielūgsmes hibrīds. Šim kultam nav skaidras izpausmes un struktūras, katrs piekopj savu vēlmju robežās, bet ir obligāts altāris, kur tiek likti ziedojumi. Vēlāk es parādīšu vēl šādu altāru foto, jo te švaki var redzēt.
Tā glabājās mūsu ričuki
Pēc pusdienām es atkalapvienojos ar biedriem, un mēs aizripinājām uz alu. Bija jau nedaudz pavēls, kas mani bišķiņ saspringtināja, jo es beidzot uzzināju, kāpēc motobaiks ir jāatdod līdz 18:00. Tāpēc, ka tajā laikā jau satumst, bet lukturi, tāpat kā spidometrs, uz mana motobaika nedarbojās. Vispār.
Hmoni, manuprāt
Viensēta ar zosīm
Tas, ka mēs pa viensētu staigājam un visu nopētām, īpaši nevienu neuztrauca
Šeit jāpasaka daži vārdi par vjetnamiešu atslābumu un draudzīgumu. To būs nedaudz sarežģīti paskaidrot, bet es mēģināšu. No vienas puses, eiropietis vienkārši fiziski ir par galvu garāks par vjetnamieti, kas automātiski piedod tev svaru. Turklāt vjetnamieši ir smalki un sīksti (nu, laucinieki protams ne gluži, bet tomēr), bet mēs esam resni un muskuļoti. Dabiski, ģērbušies mēs esam eksotiski, braucam uz modīgiem velosipēdiem ar modīgām velosomām, matu krāsa nav stingri melna, un, protams, ļoti svarīgs punkts - mums ir piķis. Tas viss vjetnamiešos pēc noklusējuma izraisa zināmu cieņu un interesi. No otras puses, vjetnamieši ir lepna nācija, viņi ir karojuši pusgadsimtu no vietas un uzvarējuši trīs karos pret planētas spēcīgākajām nācijām - frančiem, amerikāņiem un ķīniešiem. Tas viss transformējas tāda kā godbijības un intereses sakausējumā, vēlmē parunāties un nofotografēties ar tevi, taču tajā pašā laikā bez īpašas trīcēšanas vai iztapības. Kā es jau rakstīju, Vjetnamā neviens ne par ko īpaši neiespringst, tāpēc ieiet kaut kur būdā, sabildēt cilvēkus vai kaut ko palūgt nesagādā nekādas problēmas. Galvenais - smaidīt un uzturēt kontaktu.
Šie dubļi vēl galīgi nav dubļi, salīdzinot ar īstajiem dubļiem uz Fansipana
Karājas motoķēde
Pie viensētas
Terases pa ceļam uz alu
Vispār skati pa ceļam uz alu, un, es domāju, vienkārši visapkārt Sapai, patiešām aizrauj elpu. Pieēdas, protams, bet tik un tā ļoti iespaido. Mežonīga eksotika pēc diezgan garlaicīgās Turcijas. Labi toties, ka Turcijā es biju sākumā, citādi tur būtu pavisam neinteresanti. Bet tā gan tur bija neslikti, gan te. Vispār, ja brauc ar ričuku, tas ir, rukā, man visur ir interesanti. Šķiet, manas smadzenes ir tā iekārtotas, ka no fiziskas slodzes dopamīna un serotonīna receptori priecājas uz pilnu klapi. Tas priecē, ja slodze ir iespējama, un apbēdina, ja nav.
Lūk, arī apsolītā meitene jāšus uz govs
Pēc pāris minūtēm govs aizgāja pa terasi uz augšu un sāka bradāt sējumus. Pieaugušie uzreiz sāka rosīties un aizskrēja pie lopiņa, kuru meitene veltīgi mēģināja savaldīt.
Atkal kāposti aug
Zīmola motobaiks, Yamaha
Mēs braucām līdz 60 km/h (lai gan spidometrs man nestrādāja, tas tā, pēc Intara vārdiem). Ņa teica, ka parasti vizinās uz 40-45, neriskē vairāk pa izdauzītiem kalnu ceļiem. Centrālie ceļi, starp citu, ir labi vai ciešami, bet, lūk, taka uz alām bija sliktāka pat par mūsējām Latgalē.
Atslēga mazliet piesieta, lai neaizlido, ja to izvelk no aizdedzes
Pusgrantsceļš un tilts uz alām
Vēl viens tilts, pat ar zīmi
Tiltu Vjetnamā ir daudz, tiem, kas lielāki, vienmēr ir infozīme ar detaļām: augstumu, garumu utt. Šiem te, ciema, nav zīmes.
Pirmo reizi redzu mehanizētu devaisu rīsu terasei
Rīsi prasa ļoti daudz darba, un kalnu rajonu iedzīvotāji bieži vien novāc tikai vienu ražu gadā, kas noved pie pārtikas trūkuma. Vjetnamiešu darba mīlestība ir liela - parasti manuāli kultivē rīsus ar kapli no rīta līdz vakaram, šeit savukārt reti sastopams mehanizācijas gadījums.
Atkal skati
Lieliska peļķe
Kā tāds mums šķita plāns noīrēt motobaikus un pabraukāties pa apkārtni, jo blakus, kā runāja, esot ūdenskritums un alas. Motobaiku īre maksāja 5 bakšus par gabalu dienā, benzīns - nedaudz vairāk par dolāru litrā, bet pilna bāka - 4 litri. Kad es pajautāju, līdz cikiem motobaiks jāatdod, izdzirdēju, ka līdz 18iem. Kāpēc, nepajautāju, un šis fakts izraisīja bažas.
Likumsakarīgs jautājums no lasītājiem - kāpēc mēs nebraucām ar ričukiem? Nezinu. Personīgi man ir interesanti izmēģināt dažādas lietas, un, tā kā mēs piecēlāmies pavēlu, un ar velosipēdu līdz tumsai paspētu aizbraukt netālu, es nebiju pret motobaikiem, bet drīzāk pat par.
Starp citu, šajā ierakstā es fotogrāfijām neizmantošu nekādus efektus, bet man būtu interesanti dzirdēt atsauksmes par iepriekšējiem - vai ir vērts turpināt, vai labāk publicēt kā ir.
Motobaiki
Motobaiki tika glabāti uz mazas viesnīcas terases. Kad mēs ievācāmies, apjautājāmies par ričukiem, vai tos var iestiept numuriņā. Varot gan, mums pateica, bet nevajag - jo motobaiki taču stāv ārpus numuriņa, un nekas. "Cik maksā ričuks",- paprasīja Ņa, - "mans motobaiks maksā 1200 dolāru un stāv uz terases". Viņa palika gandrīz bez atbildes, jo Intars bija pret tādām runām, turklāt mans ričuks tomēr maksā mazāk par 1200 dolāriem. Beigās mēs vienkārši saslēdzām ričukus kopā ar slēdzeni un tā arī atstājām. Man ričukiem ir signalizācija no dealextreme, bet Latvijā es nepaspēju nopirkt bateriju, un Sapā ar 9 voltu "krona" tipa baterijām ir švaki - ir tikai cinka, nevis sārma, un arī tās pašas ar beigušos termiņu.
Ķiveres izsniedza komplektā ar motobaiku
Ņa man skaidro, kā apieties ar skūteri
Jāsaka, ka uz mopēda es līdz tam biju sēdējis divas reizes mūžā, un tas bija pirms 10 un vairāk gadiem. Tā kā es pieprasīju sev automātisko. Anna vispār negribēja braukt pie stūres, tāpēc viņi ar Intaru paņēma vienu uz diviem. Viņiem tika pusautomātiskais, kur nav sajūga, bet pārnesumi tikai jāpārslēdz ar kāju. Man toties bija pilnīga lafa - tik gāzē un baudi.
Jāpiebilst, ka nekādas tiesības neviens parādīt neprasīja. Ņa acīmredzami saprata, ka uz pašgājējas taburetes sēžos pirmo reizi mūžā, taču viņa par to nekreņķējās, vienīgi izveda motobaiku uz ceļa, lai es izbraucot nesaskrāpētu blakus esošos. Īpaši piekasīgie pavaicās par drošības naudu. Tādas nebija, bet visticamāk tāpēc, ka motobaikus mēs ņēmām viesnīcā, bet, ievācoties viesnīcā, Vjetnamā obligāti jāatstāj pase, izņēmumu nav (ja nu vienīgi samaksāt kukuli, bet mums to nevajadzēja, mēs nemēģinājām).
Atkal ainavas
Šeit mēs iebraucām apskatīties, kā onkulis smalcina akmeni šķembās ar drupinātāju
Motobaiki un šķembas
Vietējie pienāca, blenza, kamēr mēs neaizbraucām. Ar žestiem kaut ko rādīja, bet saruna īsti nesanāca. Pašā Sapā angļu valodu šā tā zina daudzi, bet zemnieki ap to, protams, ne visai.
Skaisti gan tur ir
Tikai migla traucē
Ūdenskritums "Sudraba"
Nezinu, kas tas tāds
Ūdenskrituma apraksts
Uz informatīvajām zīmēm ir pārsteidzoši laba angļu valoda un Vjetnamai neraksturīga akurātība, acīmredzot tāpēc, ka sponsors ir aviokompānija.
Arī akmeņus iegūst, visticamāk
Ieklīdu fermā
Lūk, jums arī govs tuvplānā
Kāposti aug
Suns ēd atkritumus
Kad biju apskatījis ūdenskritumu, netīšām pazaudēju ceļabiedrus un atgriezos pilsētā. Toties pavizinājos, paskatījos, ar ko tā dzīvo. Ja pabrauc nost no centra, ir daudz ēdnīcu un bodīšu, domāju, ka paredzētu vietējiem, un tāpēc lētākas nekā centrā. Vispār ne tikai Sapā, bet arī visur Vjetnamā gar ceļiem visi tirgojas ar visu ko, darot to visai neformāli.
Netālu no Sapas centra
Labs šikas vjetnamiešu mājas (precīzāk, viesnīcas) paraugs
Spēlē kaut ko ar hieroglifiem un pārdod apavus
Mobilo telefonu tirdzniecība, blakus esošais suns nevienu nemulsina
Mazgā žeņšeņu?
Būvē
Tipiska bode-būda, uz striķīšiem karājas šampūns un ziepes, blakus stāv gāzētie dzērieni un uzkodas
Pārdod vistas, kā parasti
Mašīna
Kā es jau teicu, automašīnu importa nodevas ir 50-150%, vecajām turklāt ir augstākas, bet dzīves līmenis nav augsts, tāpēc mašīnu aizvien ir maz. Bet tās lielākoties ir diezgan jaunas, jo Vjetnama kopš ekonomikas liberalizācijas 1986. gadā ir sākusi ļoti strauji attīstīties, un pēdējos gados tas ir stipri izpaudies. Turklāt ekonomika ir sociāli orientēta, un nabadzība ir stipri samazinājusies (to cilvēku skaits, kas dzīvo ar mazāk nekā dolāru dienā). Dalot zemi un investīcijās tiek izmantota egalitāra politika, tas ir, vienādošana. Interesanti vilkt paralēles ar Norvēģiju un Zviedriju, jo arī Vjetnama ir diezgan liela naftas eksportētāja, bet pie egalitārisma ir nonākusi no sociālisma puses, kamēr skandināvi - no kapitālisma puses.
Tīra grāvi
Skolnieces
Pat pilsētas centrā reljefs iedvesmo
Šika viesnīca
Tirgū ar jūras veltēm viss ir labi
Tradicionāli jūras veltes Vjetnamā tiek izmantotas ļoti plaši - valsts stiepjas gar jūru, un apvidus ir kalnains, tas nozīmē, ka gaļu audzēt ir sarežģīti, bet ķert jūras iemītniekus ir iespējams.
Un ar dārzeņiem vēl labāk
Vjetnamiešu virtuve plaši izmanto dārzeņus, parasti tos pat ne īpaši vāra vai cep, vienkārši aplej ar verdošu ūdeni. Sausās garšvielas izmantot nav vajadzības, ja reiz ir svaigas.
Šo viesnīcu mēs sākumā meklējām labo atsauksmju dēļ, tai ir divi korpusi - jauns un modīgs un vecs, vienkāršāks
Skats no pilsētas
Bezdibeņa malā zēns spēlējas ar volānu
Es gan tur dzīvotu! (c) mans draugs panks
Atkal jūras veltes
Reklāmas stensils
Ja apskatās uz sludinājumu, kļūst skaidrs šis tas par vjetnamiešu valodu. Alfabēts ir latīņu, bet modificēts, ar diakritiskajām zīmēm, tās jūs varējāt redzēt manis minētajos pilsētu nosaukumos - Hà Nội, Lào Cai, Việt Nam. Zīmes ir vajadzīgas, jo vjetnamiešu valoda ir tonāla, kas eiropietim nozīmē mocības tās apgūšanā. Tāpēc, un vēl tāpēc, ka nav laika, es pat nemēģināju.
Tonis lingvistikā — skaņas augstuma izmantošana nozīmes atšķiršanai vārdu/morfēmu ietvaros. Tonis ir jāatšķir no intonācijas, tas ir, toņa augstuma izmaiņām salīdzinoši liela runas nogriežņa (izteikuma vai teikuma) garumā. Dažādas toņa vienības, kurām ir nozīmes atšķiršanas funkcija, var tikt sauktas par tonēmām (pēc analoģijas ar fonēmu).
Es nopirku kompleksās pusdienas par 5$, pirmais ēdiens - spring rolls
Rolli, tas ir, rīsu papīrā vai kāpostā ietīts pildījums no gaļas un dārzeņiem, bija labi un kraukšķīgi. Mērce centrā - asa un garšīga. Pēc tam vēl bija gaļa hotpleitā, zupa un pancake, kas pārbaudot izrādījās parasta plānā krievu pankūka vienā eksemplārā.
Svaigi spiesta sula ir izcakoti izrotāta, bet dārga, un kompleksajās pusdienās (set menu) neietilpst
Uz krēsliem - spilventiņi, turklāt piesieti
Ēdiens šajā restorānā neizraisīja īpašu sajūsmu, toties serviss bija uzdevumu augstumos (parasti tas drīzāk ir atslābināts, tāpat kā viss šeit).
Meitene lūdzās altārim pa kreisi no ledusskapja
Ar reliģiju Vjetnamā viss ir nedaudz saputrots. Valsts atļauj reliģijas brīvību, bet tikai dažām pamatreliģijām, kuru starpā ir, piemēram, katolicisms, islāms, budisms. Bet saskaņā ar tautskaiti, 80% cilvēku ir nereliģiozi. Šie cipari, visticamāk, ir paķerti no gaisa. Proti, es pieļauju, ka daudzi nav organizēti tās vai citas reliģijas piekritēji, bet tajā pašā laikā ļoti bieži ir sastopams tāds kā budisma un senču/ciltsmātes-dievietes/garu utt. pielūgsmes hibrīds. Šim kultam nav skaidras izpausmes un struktūras, katrs piekopj savu vēlmju robežās, bet ir obligāts altāris, kur tiek likti ziedojumi. Vēlāk es parādīšu vēl šādu altāru foto, jo te švaki var redzēt.
Tā glabājās mūsu ričuki
Pēc pusdienām es atkalapvienojos ar biedriem, un mēs aizripinājām uz alu. Bija jau nedaudz pavēls, kas mani bišķiņ saspringtināja, jo es beidzot uzzināju, kāpēc motobaiks ir jāatdod līdz 18:00. Tāpēc, ka tajā laikā jau satumst, bet lukturi, tāpat kā spidometrs, uz mana motobaika nedarbojās. Vispār.
Hmoni, manuprāt
Viensēta ar zosīm
Tas, ka mēs pa viensētu staigājam un visu nopētām, īpaši nevienu neuztrauca
Šeit jāpasaka daži vārdi par vjetnamiešu atslābumu un draudzīgumu. To būs nedaudz sarežģīti paskaidrot, bet es mēģināšu. No vienas puses, eiropietis vienkārši fiziski ir par galvu garāks par vjetnamieti, kas automātiski piedod tev svaru. Turklāt vjetnamieši ir smalki un sīksti (nu, laucinieki protams ne gluži, bet tomēr), bet mēs esam resni un muskuļoti. Dabiski, ģērbušies mēs esam eksotiski, braucam uz modīgiem velosipēdiem ar modīgām velosomām, matu krāsa nav stingri melna, un, protams, ļoti svarīgs punkts - mums ir piķis. Tas viss vjetnamiešos pēc noklusējuma izraisa zināmu cieņu un interesi. No otras puses, vjetnamieši ir lepna nācija, viņi ir karojuši pusgadsimtu no vietas un uzvarējuši trīs karos pret planētas spēcīgākajām nācijām - frančiem, amerikāņiem un ķīniešiem. Tas viss transformējas tāda kā godbijības un intereses sakausējumā, vēlmē parunāties un nofotografēties ar tevi, taču tajā pašā laikā bez īpašas trīcēšanas vai iztapības. Kā es jau rakstīju, Vjetnamā neviens ne par ko īpaši neiespringst, tāpēc ieiet kaut kur būdā, sabildēt cilvēkus vai kaut ko palūgt nesagādā nekādas problēmas. Galvenais - smaidīt un uzturēt kontaktu.
Šie dubļi vēl galīgi nav dubļi, salīdzinot ar īstajiem dubļiem uz Fansipana
Karājas motoķēde
Pie viensētas
Terases pa ceļam uz alu
Vispār skati pa ceļam uz alu, un, es domāju, vienkārši visapkārt Sapai, patiešām aizrauj elpu. Pieēdas, protams, bet tik un tā ļoti iespaido. Mežonīga eksotika pēc diezgan garlaicīgās Turcijas. Labi toties, ka Turcijā es biju sākumā, citādi tur būtu pavisam neinteresanti. Bet tā gan tur bija neslikti, gan te. Vispār, ja brauc ar ričuku, tas ir, rukā, man visur ir interesanti. Šķiet, manas smadzenes ir tā iekārtotas, ka no fiziskas slodzes dopamīna un serotonīna receptori priecājas uz pilnu klapi. Tas priecē, ja slodze ir iespējama, un apbēdina, ja nav.
Lūk, arī apsolītā meitene jāšus uz govs
Pēc pāris minūtēm govs aizgāja pa terasi uz augšu un sāka bradāt sējumus. Pieaugušie uzreiz sāka rosīties un aizskrēja pie lopiņa, kuru meitene veltīgi mēģināja savaldīt.
Atkal kāposti aug
Zīmola motobaiks, Yamaha
Mēs braucām līdz 60 km/h (lai gan spidometrs man nestrādāja, tas tā, pēc Intara vārdiem). Ņa teica, ka parasti vizinās uz 40-45, neriskē vairāk pa izdauzītiem kalnu ceļiem. Centrālie ceļi, starp citu, ir labi vai ciešami, bet, lūk, taka uz alām bija sliktāka pat par mūsējām Latgalē.
Atslēga mazliet piesieta, lai neaizlido, ja to izvelk no aizdedzes
Pusgrantsceļš un tilts uz alām
Vēl viens tilts, pat ar zīmi
Tiltu Vjetnamā ir daudz, tiem, kas lielāki, vienmēr ir infozīme ar detaļām: augstumu, garumu utt. Šiem te, ciema, nav zīmes.
Pirmo reizi redzu mehanizētu devaisu rīsu terasei
Rīsi prasa ļoti daudz darba, un kalnu rajonu iedzīvotāji bieži vien novāc tikai vienu ražu gadā, kas noved pie pārtikas trūkuma. Vjetnamiešu darba mīlestība ir liela - parasti manuāli kultivē rīsus ar kapli no rīta līdz vakaram, šeit savukārt reti sastopams mehanizācijas gadījums.
Atkal skati
Lieliska peļķe
Tilts krakšķēja un bruka kopā zem motobaika riteņiem, bet es ripināju raiti, kā ārprātīgais
Aizbraucām līdz alai
Iekšā par maksu tiek vadītas ekskursijas, bet mums nebija laika, un arī biedri neizrādīja entuziasmu. Par maksu ieslēdz gaismu, bet man bija mans mega lukturītis, iztikām arī tāpat.
Pat alas iekšienē ir altāris
Aziātu ateja pie alas
Iekšā
Daļa ceļa - no dabiskiem veidojumiem, mežonīgi pauguraina
Klosteris
Pavizināties ar motobaikiem ap Sapu - ideja ir laba, un visiem ieteicama, tikai jāsāk ir agrāk. Runā, ka bez ūdenskrituma un alām esot vēl arī kaut kādas minoritātes "autentisks" ciemats, tikai jābūt gataviem uz narkodīleru ielu dīleru uzbrukumiem nacionālajos tērpos ģērbtu sieviešu paskatā.